Sabiha Gekčena

Saskaņā ar dažādiem Turcijas avotiem un Sabihas Gekčenas intervijām, viņas īstie vecāki bija bosniešu izcelsmes Mustafa Izzets bejs (turku: Mustafa İzzet) un Hajrije Hanima (turku: Hayriye Hanım).^[3][4] Žurnālists Hrants Dinks vēlāk publicēja rakstu "Sabihas Hatunas noslēpums", kurā bijusī Gaziantepas armēņu iedzīvotāja Hripsime Sebildžijana apgalvoja, ka ir viņas brāļa meita.^[5][6][7] Gan Turcijas valsts iestādes, gan vienīgā dzīvā Ataturka adoptētā meita Ilki Adatepe (turku: Ülkü Adatepe) ir apstrīdējuši šādu apgalvojumu.^[8][9][10]

1925. gadā, kad Ataturks apmeklējis Bursu, 12 gadus vecā Sabiha pēc viņas lūguma uzrunāja Ataturku un palūdza viņam, lai iekārto viņu internātskolā. Ataturks, kad uzzinājis viņas bērnības grūtos apstākļus, nolēmis viņu adoptēt un lūdzis Sabihas brāļa atļauju aizvest viņu pie savām pārējām adoptētajām meitām (Zehra, Afeta un Rukije) Prezidenta rezidenču kompleksā Čankajā, Ankarā.^[4] Sabiha mācījās Čankajas pamatskolā Ankarā un Iskidaras sieviešu koledžā Stambulā.^[4]

Uzreiz pēc Uzvārdu likuma pieņemšanas 1934. gada 19. decembrī, Ataturks Sabihai deva uzvārdu Gekčena, kas nozīmē "Debešķīgā" vai "Debesu-" (turku valodā gök nozīmē debesis). Tomēr tajā laikā viņai nebija nekāda sakara ar aviāciju un tikai sešus mēnešus pēc tam viņa sāka izrādīt interesi par lidošanu.^[4]

Aviācijai Ataturks pievērsa īpašu uzmanību un tādēļ viņa aizgādnībā 1925. gadā tika dibināta Turcijas Aeronautikas biedrība. 1935. gada 5. maijā uz aviācijas skolas "Türkkuşu" atklāšanas pasākumu Ataturks paņēma līdzi Sabihu, kuru ļoti ieienteresēja ārvalstu izpletņlēcēju un planieristu priekšnesumi. Viņš esot pavaicājis, vai Sabiha gribētu kļūt par izpletņlēcēju un viņa atbildējusi: "Jā, noteikti! Esmu jau tagad tam gatava." Skolas direktoram Fuatam Buldžam (turku: Fuat Bulca) Ataturks lika meiteni uzņemt skolā kā pirmo sievieti un Sabiha skolu pabeidza, iegūstot pilota licenci. Kopā ar septiņiem vīriešiem Gekčena tika nosūtīta uz padziļinātiem planieristu un motorizētu lidaparātu pilotu kursiem. Atrodoties Maskavā, viņa uzzināja, ka mirusi Zehra un lielā pārdzīvojuma dēļ nekavējoties atgriezās atpakaļ Turcijā, kur esot kādu laiku izvairījusies no jebkādiem sabiedriskiem pasākumiem.

1936. gada sākumā Ataturks ierosināja viņai iestāties Turcijas Kara aviācijas akadēmijā un kļūt par pirmo Turcijas sievieti-pilotu. Eskišehiras kara aviācijas bāzē viņa uzlaboja savas spējas, pilotējot bumbvedēju un kaujas lidmašīnas 1937. gada mācībās virs Egejas jūras un Trāķijas. Tajā pat gadā viņa piedalījās militārajā operācijā pret sacelšanos Dersimā un kļuva par pirmo sievieti-pilotu, kas piedalījusies kara aviācijas kaujā.^[1]

1938. gadā viņa veica plašu atzinību guvušo piecu dienu lidojumu pāri Balkānu valstīm. Vēlāk viņu apstiprināja par pasniedzēju "Türkkuşu" aviācijas skolā un tajā viņa kļuva par skolas padomes locekli un nostrādāja līdz 1955. gadam. Sabiha pati skolojusi četras sievietes-pilotes: Edibi Šubaši (Edibe Subaşı), Jildizu Učmanu (Yıldız Uçman), Sahavetu Karapasu (Sahavet Karapas) un Nezihi Viranjali (Nezihe Viranyalı). Sabiha bija aktīva lidotāja 28 gadu garumā, līdz 1964. gadam. Viņa sarakstīja grāmatu "Dzīve Ataturka gaitās", kas tika izdota 1981. gadā par godu Ataturka simtgades jubilejai.

Visā savā karjerā Sabiha bija lidojusi ar 22 dažādiem lidaparātiem vairāk kā 8.000 stundas, no kurām 32 stundas bija aktīvā kaujā un bombardēšanā.^[11]

Par godu Sabihai nosaukts otra lielākā Stambulas lidosta — Sabihas Gekčenas starptautiskā lidosta (turku: Sabiha Gökçen Uluslararası Havaalanı, angļu: Sabiha Gökçen International Airport), kas atrodas pilsētas Āzijas pusē.

Viņa bija vienīgā sieviete-pilote, kas 2006. gadā tika izvēlēta ASV publicētajam plakātu izdevumam "20 lielākie aviatori vēsturē".^[11]

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Sabiha Gekčena.
• Atatürk Arşivi - Sabiha Gökçen: 123456