Rīgas "Dinamo" (1946—1995)

1946. gadā "Rīgas Dinamo" debitēja pirmajā PSRS čempionātā, kur sacentās ar 11 citām komandām, izcīnot ceturto vietu. 1949. gadā to pārdēvēja par Rīgas "Daugavu".

Ar mainīgām sekmēm komanda spēlēja PSRS augstākajā līgā līdz 1963. gadam, tad no 1964. līdz 1973. gadam cīnījās PSRS otrās un trešās līgas turnīros. 1967. gadā "Daugava" bija 2. līgas pēdējā vietā un no priekšpēdējās vietas to šķīra 19 punkti (sezonas gūto un zaudēto vārtu starpība bija 115:204). Šajā laikā rezultatīvākais komandas spēlētājs bija Elmārs Bauris.^[1]

Būtiskas pārmaiņas komandā notika 1968. gadā, kad Latvijas PSR valdība nolēma, ka hokejs varētu būt reprezentatīvs sporta veids, kuru jāatbalsta. Klubu pārdēvēja atkal par "Rīgas Dinamo", no Maskavas uzaicināja jaunu un ambiciozu treneri V. Tihonovu, kurš bija apņēmies piecu gadu laikā komandu ievest augstākajā līgā. 1970. gadā Rīgā atklāja pirmo slēgto mākslīgā ledus arēnu — “Rīgas Sporta pili”, kas ievērojami uzlaboja sportistu treniņu apstākļus (līdz tam gan treniņi, gan spēles notika zem klajas debess). Kaut sportisti bija amatieri un katrs kur strādāja pamatdarbā, tika ieviests regulārs atalgojums par spēlēšanu klubā: 200-300 rubļu (plus 100 rubļu prēmija par uzvaru).

Tā kā laba līmeņa vietējo hokejistu bija maz, treneris sāka importēt spēlētājus no PSRS - te ieradās Vjačeslavs Nazarovs, Aleksandrs Klinšovs, Pjotrs Vorobjovs u.c. 1970. gados komandā vidēji 12 spēlētāji bija no citurienes un tikai kādi 8 bija vietējie hokejisti. Komanda spēlēja tikai ar divām pilnībā nokomplektētām maiņām, pamatsastāvā iekļaujot arī talantīgākos juniorus (piemēram, 1973. gadā tobrīd tikai 16 gadus veco Helmutu Balderi). Tā kā spēlētāju deficīta dēļ nevarēja nokomplektēt pilnvērtīgu trešo maiņu, Tihonovs ieviesa spēli četrās maiņās - vienas spēcīgas vietā laukumā laida divas vājas īsākā laika posmā, - kas izrādījās ļoti veiksmīgi: spēles otrajā pusē hokejisti saglabāja vairāk spēku un spēlēja ātrāk par pretiniekiem. Vēl viens Tihonova jaunievedums bija kopīga spēļu videoierakstu analīze. Tika ieviesta strikta disciplīna, par treniņu kavēšanu un alkohola lietošanu pat ārpus treniņu procesa spēlētājus sodīja (piemēram, V. Hatuļevu pat padzina no kluba par dzeršanu, kaut viņš bija spēcīgākais aizsargs komandā). Komandas vasaras sporta nometnes bija Kandavā, kur viņi dzīvoja prom no ģimenēm kazarmu režīmā, maksimāli trenējoties.

Jau 1968. gadā komanda izcīnīja 3. vietu otrajā līgā, bet 1969. gadā izcīnīja 1. vietu, pārceļoties uz pirmo līgu. 1972. gadā Rīgas "Dinamo" izcīnīja 1. vietu pirmajā līgā - apsteidzot tuvākos pretiniekus par 20 punktiem, - un ieguva tiesības spēlēt PSRS augstākajā līgā. Šajā laikā slavenākā Rīgas "Dinamo" spēle notika 1977. gada 23. februārī, kad rīdzinieki pilnīgi negaidīti Maskavā sagrāva titulēto armijas superklubu Maskavas "CSKA" (ЦСКА - Центральный Спортивный Клуб Армий). Savukārt H. Balderi šajā sezonā ar 36 spēlēs gūtiem 40 vārtiem un 23 piespēlēm atzina par čempionāta rezultatīvāko spēlētāju. Pēc šīs uzvaras V. Tihonovu uzaicināja par treneri uz CSKA, kur, iesaukts armijā, bija spiests spēlēt arī Balderis.

Kluba trenēšanu pārņēma Ēvalds Grabovskis, Vladimirs Jurzinovs, Pjotrs Vorobjovs. Klubs bija stabila augstākās līgas vidusmēra komanda, kas spēlēja labi organizētu hokeju, fiziskās sagatavotības un disciplīnas dēļ dažkārt spējot uzveikt meistarības ziņā krietni spēcīgākas komandas. Sezonu parasti pabeidza, atrodoties 4.-6. vietā. Par komandas labāko sniegumu uzskata 1987./1988. gada sezonu, kad tika izcīnītas PSRS hokeja čempionāta sudraba godalgas (čempionāta fināls bija tūlīt pēc ziemas olimpiskajām spēlēm, un liela daļa pretinieku komandu spēlētāju bija salīdzinoši sliktākā formā par rīdziniekiem), bet Rīgas “Dinamo” vārtsargs Vitālijs Samoilovs kļuva par olimpisko čempionu. Īpašu ievērību izpelnījās jaunais rīdzinieku vārtusargs Artūrs Irbe, kuru Jurzinovs ielika vārtos, lai ļautu atpūsties pēc olimpiādes pārgurušajam Samoilovam, taču izrādījās, ka otrais numurs nespēlēja sliktāk par pirmo.

1989.-1990. gada sezonā Rīgas "Dinamo" Ziemeļamerikā aizvadīja supersēriju spēlēs ar NHL klubiem (Rīgas komandas bilance 2-1-4). 1989. gada 19. septembrī savās mājās uzņēma Vašingtonas "Capitals" (1:2), 1990. gada 14. septembrī uzņēma Monreālas "Canadiens" (2:4).

Pēc PSRS sabrukuma bijusī Rīgas "Dinamo" ar dažādiem nosaukumiem (HK "Rīga", "Rīga-Stars", HK "Pārdaugava") piedalījās „Starpvalstu hokeja līgas čempionātos". 1995. gadā komanda beidza pastāvēt, bet daudzi tās spēlētāji bija iekļauti Latvijas hokeja izlasē.

• Rīgas "Dinamo" (1946–1948)
• Rīgas "Daugava" (1949–1958)
• RVR (1958–1960)
• Rīgas "Daugava" (1960–1967)
• Rīgas "Dinamo" (1968–1991)
• HK "Rīga" (1991)
• "Rīga Stars" un HK "Pārdaugava" (1991–1992)
• HK "Pārdaugava" (1993–1995)

Apzīmējumi: GP = Aizvadītās spēles, W = uzvaras, L = zaudējumi, T = neizšķirti, Pts = punkti, GF = gūtie vārti, GA = zaudētie vārti

1991./1992. gada sezona sākās kā PSRS čempionāts, bet pēc PSRS sabrukuma to pārdēvēja par NVS hokeja čempionātu. No 1992. līdz 1996. gadam notika spēles Starpvalstu hokeja līgā (pēdējā sezonā Latvijas komandas nespēlēja).

• Visvairāk gūto vārtu sezonā: Helmuts Balderis, 40 (1976.—77.)
• Visvairāk rezultatīvo piespēļu sezonā: Helmuts Balderis, 31 (1982.—83.)
• Visvairāk gūto punktu sezonā: Helmuts Balderis, 63 (1976.—77.)
• Visvairāk soda minūšu sezonā: Mihails Beskašnovs, 73 (1976.—77.)
• Visvairāk gūto punktu sezonā, starp aizsargiem: Vjačeslavs Nazarovs, 25 (1978.—79.)

• Rīgas "Dinamo"

• Dynamo Riga Silver team