Perspektīva

Perspektīvām pamatā ir pieci dažādi veidi — lineārā, gaisa jeb atmosfēras, krāsu, intencionālā un apgrieztā perspektīva, tās visas mēs apskatīsim šajā rakstā.

Šī ir visizplatītākā no visām perspektīvām. Tā nosaka objektu formu, izmēru, proporciju optiskus kropļojumus, ko rada objektu perspektīvas samazināšana un ir divu vai vairāku ķermeņu saplūšana vienā.^[3]Lineārā perspektīva tiek konstruēta, izmantojot formulas $${\displaystyle Xp=dX/Z}$$ $${\displaystyle Yp=dY/Z}$$

Tā tika izgudrota renesanses laikā — 15. gadsimta sākumā — Florencē, to izdarīja Leons Batista Alberti (1404—1472).Lineārās perspektīvas princips: dabā esošās paralēlās līnijas satiekas vienā punktā — satekpunktā — pie horizonta. Satekpunkts — iedomāts punkts pie horizonta, uz kuru tiecas visas paralēlās līnijas.

Horizonts norāda mākslinieka acu augstumu, tas var atrasties lapas vidū, zemāk par to vai arī augstāk, liecinot, vai glezna ir skatāma no putna lidojuma, no cilvēka augstuma, vai arī no kāda maza augstuma virs zemes.

3 dimensiju ilūziju jeb ilūziju, kas šķietami rada dziļumu, telpiskumu, rada izvēloties vienu vai pat vairākus satekpunktus.

Lineārās perspektīvas efektu pastiprina gaisa (atmosfēras) perspektīva. Perspektīviskajai konstrukcijai — līniju organizācijai — tad pievienojas krāsa, tās tumši gaišās attiecības (gaismēna) perspektīvā. Telpas ilūzija rodas, ja horizontam tuvojošos objektos krāsu intensitāti pakāpeniski neitralizē (jo objekts tuvāk horizontam, jo tā krāsa blāvāka, pelēcīgāka), nokrāsu maiņa (jo objekts tuvāk horizontam, jo tā krāsa ir vēsāka), tumšuma un gaišuma kontrastus samazina, apveidu kontūras mīkstina, ievērojot arī ēnu un refleksu perspektīvas likumsakarības.Pieaugot distancei starp objektu un novērotāju, kontrasts starp objektu un fonu samazinās.Attālinātāko objektu krāsas paliek blāvākas un pakāpeniski pārtop par zilo krāsu, zilganiem un zilganzaļiem toņiem. Protams, tuvāk horizontam samazinās arī kontūru asums.

Šo perspektīvu atklāja Leonardo da Vinči.

Sfumato ir pilnīgākā gaisa perspektīvas forma, kuru sauc arī par "mīkstinošo perspektīvu".

Krāsu perspektīvas gadījumā tiek izmantots princips, kad siltās krāsas tuvina priekšmetus, bet vēsās — attālina.^[4]

Neolīta beigu posmā radās īpašs perspektīvas veids, kuru mēdz apzīmēt kā intencionālo perspektīvu. Tās pamatā ir nevis objektīva īstenības uztvere, kas saistīta ar attēlojamo objektu reālajām attiecībām, bet gan mākslinieka subjektīvā attieksme pret lietām un parādībām. Šī perspektīva īpaši spilgti izpaudās Senās Ēģiptes un Babilonijas, Meksikas un Peru seno laiku mākslā.

Tiek dēvēta arī par ķīniešu perspektīvu. Perspektīvas princips ķīniešu glezniecībā ir attīstījies diametrāli pretējā virzienā nekā Eiropā, tāpēc viņi izmanto tā saucamo apgriezto perspektīvu. Tuvākie objekti it kā samazinās, bet tālākie kļūst lielāki. Īpaši efektīva šī metode ir ainavu glezniecībā. Tālākajā plānā esošie kalni kļūst lieli un grandiozi, bet tuvplānā attēlotie cilvēki — niecīgi. Tas uzsver Austrumu filozofijā pastāvošos uzskatus par cilvēka niecību salīdzinājumā ar dabu.Apgrieztās perspektīvas gadījumā satekpunkts atrodas gleznas priekšplānā (šāds princips raksturīgs arī Bizantijas un senkrievu mākslai, kā arī dažiem 20. gadsimta mākslas virzieniem). Attēlojamie priekšmeti, virzoties uz gleznas dziļumu, kļūst lielāki, šim darbam ir vairāki satekpunkti un horizonta līnijas.

Apgrieztā perspektīva tiek konstruēta, izmantojot formulas:$${\displaystyle Xp=dX/Z}$$ $${\displaystyle Yp=dY/Z}$$

^[5][6][7][8]