Pandektu tiesības
Pandektu tiesības ir modernizētas jeb recepētas romiešu tiesības, kas aktualizējās no XVI līdz XIX gadsimtam, bet to ietekme salūkojama arī šobrīd.[1] Tās tika pārveidotas par vispārējām tiesībām pēc kanonisko tiesību, vācu tiesību un tiesu prakses ietekmes.[1] Rietumeiropā, Vācijā pastāvēja „vēsturiskā skola” – juristu, skolotāju un tiesību zinātnieku gurpa.[2] Šī cilvēku grupa kļuva par pandektu kustības līderiem, kas attīstīja komplekso likumu un to struktūru, lai tā iekļautos un pielāgotos modernajai dzīvei.[3] Pēc „vēsturiskās skolas” darbības, pandektu tiesības izplatījās Francijā, Itālijā, Lielbritānijā un ASV 19. gadsimta beigās, 20. gadsimta sākumā.[3] Svarīgs darbs pandektu tiesību attīstībā ir 1734. gadā angļu jurista Džona Ailifes (John Ayliffe) eseja „A New Pandect of Roman Civil Law”.[4]
Arī Latvijas tiesību sistēmā manāma šo tiesību ietekme. Latvijas Republikas Civillikums ir veidots, galvenokārt izmantojot romiešu tiesības un pandektu tiesības.[5] Tas tika izstrādāts, ievērojot romiešu - ģermāņu tiesību tradīciju, iekļaujot vietējās tradīcijas, vācu vēsturiskās tiesību skolas pandektu (pandektistu) doktrīnas ietvarā.[5]Pandektistu doktrīna pēc būtības veidojas no lietu tiesību priekšmeta viedokļa.[6] Šī doktrīna aplūko un konstruē varas attiecības starp personu un lietu, kas tai pieder.[6] Šī doktrīna aplūko lietu un personu attiecības tikai pie nosacījuma, ka to starpā nav citu personu ietekmes.[6] Šī ir vienkāršākā doktrīna, kas atzīst, ka tiesību subjektam ir tiesiska un tieša vara pār lietu.[6]