Personas dati | ||||||||||||||||||||||
---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|
Dzimis | 1877. gada 4. janvārī Vīne, ![]() ![]() (tagad ![]() | |||||||||||||||||||||
Miris | 1942. gada 14. jūnijā (65 gadu vecumā) Izbicas koncentrācijas nometne, ![]() ![]() | |||||||||||||||||||||
Profesionālā informācija | ||||||||||||||||||||||
Pārstāvētā valsts | ![]() | |||||||||||||||||||||
Sporta veids | Peldēšana | |||||||||||||||||||||
Olimpisko spēļu informācija | ||||||||||||||||||||||
Dalības reizes | 2 (1896, 1912) un 1906 (neof.) | |||||||||||||||||||||
Medaļas | 2 sudraba | |||||||||||||||||||||
|
Oto Heršmanis (vācu: Otto Herschmann; dzimis 1877. gada 4. janvārī, miris 1942. gada 14. jūnijā) bija ebreju-austriešu peldētājs, paukotājs, jurists un sporta amatpersona.[1] Divu olimpisko sudraba medaļu ieguvējs.
Heršmanis ir startējis divās vasaras olimpiskajās spēlēs. 1896. gada Atēnu olimpiskajās spēlēs viņš startēja peldēšanā, bet 1912. gada Stokholmas vasaras olimpiskajās spēlēs viņš bija pārstāvēts paukošanas sacensībās. Viņš startēja arī 1906. gada neoficiālajās olimpiskajās spēlēs. Heršmanis ir viens no nedaudzajiem sportistiem, kurš ieguvis olimpiskās medaļas vairākos olimpiskajos veidos.[2]
No 1912. līdz 1914. gadam viņš bija Austrijas Olimpiskās komitejas prezidents, savukārt no 1914. līdz 1932. gadam bija Austrijas Peldēšanas federācijas prezidents.
Nacistu laikā Heršmanis tika vajāts, jo viņš bija ebreju tautības. Nacisti viņu arestēja Vīnē un 1942. gadā deportēja uz Sobiboras iznīcināšanas nometni, bet pēc tam pārveda uz Izbicas koncentrācijas nometni, kur viņš tika nogalināts.
Oto Heršmanis bija ebreju tautības, dzimis Austrijas galvaspilsētā Vīnē.[1][2][3][4] Jaunības gados viņš ir darbojies 1.W.A.S.C. un Wiener AC klubos Vīnē.[2]
Heršmanis 1896. gada vasaras olimpiskajās spēlēs Atēnās startēja 100 metru brīvā stila peldēšanā.[1][2][3][5] Šajā disciplīnā ar rezultātu 1 minūte un 22.8 sekundes izcīnīja sudraba medaļu, piekāpjoties tikai Ungārijas sportistam Alfrēdam Hajošam.[6][7] Peldētājiem bija jāveic distance atklātā jūrā, Zijas līcī un jāpeld uz krastu.
1906. gada neoficiālajās olimpiskajās spēlēs Atēnās viņš startēja individuālajās paukošanas cīņās ar zobenu. Šajā disciplīnā viņš zaudēja pirmajā kartā un turpmāko cīņu neturpināja.[8]
Olimpiskajās spēlēs viņš atgriezās 1912. gadā, kad tās notika Stokholmā. Šajās olimpiskajās spēlēs viņš bija pārstāvēts komandu sacensībās paukošana. Viņš bija viens no Austrijas komandas pārstāvjiem paukošanā ar zobenu. Šajā disciplīnā Austrijas komanda izcīnīja sudraba medaļu, piekāpjoties Ungārijas paukotāju komandai.[1][9]
Spēles | Sporta veids | Disciplīna | Rezultāts | Vieta |
---|---|---|---|---|
![]() | ![]() | 100 metri, brīvais stils | 1:22.8 | 2 ![]() |
![]() | ![]() | Individuāli, zobens | — | |
![]() | ![]() | Komandas, zobens | 2 – 1 | 2 ![]() |
Laikā, kad viņš ieguva sudraba medaļu paukošanā, Heršmanis bija arī Austrijas Olimpiskās komitejas prezidents. Šo amatu viņš ieņēma no 1912. līdz 1914. gadam.[1][10] Viņš ir vienīgais, kurš ir ieguvis olimpisko medaļu, vienlaikus būdams Nacionālās olimpiskās komitejas prezidents.[1][11]
Heršmanis bija viena no Eiropas vadošajām personām sportā institūcijās.[12][13]
1913. gada novembrī viņš devās uz dažādām ASV pilsētām, ieskaitot Bostonu, Ņujorku, Klīvlendu, Filadelfiju un Čikāgu, lai pētītu ASV sporta organizācijas un pieņemtu darbā trenerus darbam ar Austrijas sportistiem, kuri trenējas olimpiskajām spēlēm.[12][14][15][16][17] Tajā pašā mēnesī, kad viņš apmeklēja ASV kā Austrijas vieglatlētikas sūtnis, Bostonas vieglatlētikas asociācija viņam par godu sarīkoja banketu. Šādu pašu banketu un godināšanu veica arī Ņujorkas vieglatlētikas kluba valde 1913. gada decembrī.[18][19]
No 1914. līdz 1932. gadam Heršmanis bija Austrijas Peldēšanas federācijas prezidents.[2][10]
1940. gados Heršmanis bija praktizējies kā jurists. Viņu vajāja nacisti, jo pēc tautības bija ebrejs.[10] 1942. gada 14. janvārī no Vīnes viņš tika deportēts uz Izbicas koncentrācijas nometni Nacistiskās Vācijas okupētajā Polijas teritorijā.[2][3]
Heršmanis nomira 1942. gada 14. jūnijā (vai 17. jūnijā) Sobiboras iznīcināšanas nometnē vai Izbicas koncentrācijas nometnē Polijā. Visticamāk, viņš ticis nogalināts ar gāzi.[2][3][10][20][20]
|
|
|