Monro doktrīna
Monro doktrīna (angļu: Monroe Doctrine) bija ASV ārpolitikas princips attiecībā uz Latīņamerikas valstīm. Tas bija viens no ASV ārpolitikas stūrakmeņiem 19. gadsimtā, kuru ASV 5. prezidents Džeimss Monro deklarēja savā gadskārtējā uzrunā Kongresam (State of the Union Address) 1823. gada 2. decembrī, par teksta autoru uzskata Džonu Kvinsiju Adamsu.
Nosaukumu "Monro doktrīna" sāka lietot tikai 1850. gadā.Baraka Obamas prezidentūras laikā 2013. gada novembrī ASV valsts sekretārs Džons Kerijs paziņoja, ka Monro doktrīna ir bijusi kļūda un turpmāk Savienotās Valstis atsakās no valdnieka jeb patrona pilnvarām, apņemoties veidot partnerattiecības ar Dienvidamerikas valstīm kā ar līdzvērtīgiem partneriem.[1]
Iemesli
- 1821. gadā Krievijas impērija piešķīra Krievijas-Amerikas kompānijai monopolu tirdzniecībai visā Ziemeļamerikā uz ziemeļiem no 51. paralēles.
- 1821. gadā Grieķija lūdza Eiropas lielvarām un Amerikas Savienotajām Valstīm oficiāli atzīt tās neatkarību no Osmaņu impērijas.
- 1823. gadā Apvienotā Karaliste piedāvāja Amerikas Savienotajām Valstīm aliansi atbalstošai nostājai par Dienvidamerikas republiku neatkarību.
Saturs
Doktrīnas principos bija noteikts, ka ASV neiejauksies Eiropas valstu savstarpējās attiecībās (tai skaitā karos), bet jebkuras Eiropas valsts mēģinājums veidot ietekmes sfēru Dienvidamerikā vai Ziemeļamerikā tiks uzskatīts par agresijas aktu pret ASV.[2]
Atsauces
Ārējās saites
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Monro doktrīna.- Encyclopædia Britannica ieraksts (angliski)
- Monroe Doctrine, 1823 (angliski)
- 2. decembris. Džeimsa Monro doktrīna
