Lopu gārnis
Lopu gārnis (Bubulcus ibis) ir neliela auguma gārņu dzimtas (Ardeidae) putnu suga. Ģeogrāfisko variāciju nav.[1] Tā tuvākais radinieks ir austrumu lopu gārnis (Bubulcus coromandus), kas ilgstoši tika sistematizēts kā lopu gārņa pasuga.[1]
| Lopu gārnis Bubulcus ibis (Linnaeus, 1758) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Putni (Aves) |
| Kārta | Pelikānveidīgie (Pelecaniformes) |
| Dzimta | Gārņu dzimta (Ardeidae) |
| Apakšdzimta | Gārņu apakšdzimta (Ardeinae) |
| Ģints | Lopu gārņi (Bubulcus) |
| Suga | Lopu gārnis (B. ibis) |
| Sinonīmi | |
| |
| Izplatība | |
 Sastopams ligzdošanas sezonā Sastopams neligzdošanas sezonā Sastopams visu gadu kā nometnieks | |
 Lopu gārnis Vikikrātuvē | |
Izplatība
.jpg)
Lopu gārnis ir kosmopolītiska suga ar izteiktu klejošanas potenciālu. Tas novērots gandrīz visos kontinentos, arī Antarktīdā, kur ieradies kā maldu viesis. Lopu gārnis novērots Aļaskā, Skandināvijā, Islandē, daudzās okeānu salās.[2] Vēsturiski dzīvojis Eiropā, Tuvajos Austrumos un Āfrikā, bet mūsdienās izplatījies arī Ziemeļamerikā un Dienvidamerikā. Lopu gārnis ir viena no putnu sugām ar visstraujāko izplatību pasaulē pēdējo 150 gadu laikā. Ziemeļamerikā tas pirmo reizi novērots 1941. gadā, toties mūsdienās tas sastopams gandrīz visos ASV štatos, kā arī dažos Kanādas dienvidu reģionos.[3] 2008. gadā pirmo reizi lopu gārnis ligzdojis Lielbritānijā.[4]
Latvijā
Latvijā pirmais lopu gārņa novērojums bija 2009. gadā, kad Engures ezera piekrastē to pamanīja dāņu putnu vērotāju grupa.[5] Pēc tam bijuši vēl divi šīs sugas novērojumi 2015. un 2017. gadā Kurzemē, kas ir vairāk nekā novērots Latvijas tuvākajās kaimiņvalstīs (2 novērojumi Lietuvā, neviens — Igaunijā, 3 — Somijā). Ir zināms vēl viens lopu gārņa novērojums 1996. gada rudenī Ķekavas apkārtnē, bet tas, domājams, bija viens no trijiem neapgredzenotajiem lopu gārņiem, kuri izbēga no Rīgas Zooloģiskā dārza tā paša gada pavasarī.[2]
Vēsture
Pirmo reizi lopu gārni aprakstīja Kārlis Linnejs 1758. gadā, nosaucot to par Ardea ibis.[6] Bet 1855. gadā lopu gārnis tika izdalīts atsevišķā lopu gārņu ģintī (Bubulcus). Ģints zinātniskais nosaukums Bubulcus atspoguļo lopu gārņa saistību ar liellopiem, bet sugas nosaukums ibis raksturo tā attālo līdzību ar ibisiem.
Izskats un īpašības
.jpg)
Lopu gārnis salīdzinoši ar citiem gārņiem ir samērā neliela auguma putns. Tā garums 46—56 cm, spārnu plētums 88—96 cm, svars 270—512 g.[7] Salīdzinot ar citiem gārņiem, tā kakls un knābis ir īss un spēcīgs. Pieaugušiem īpatņiem ārpus vairošanās sezonas ir balts apspalvojums, dzeltens knābis un dzeltenpelēkas kājas.
Riesta laikā rietumu lopu gārnim uz krūtīm un muguras izaug rudas spalvas, kā arī tā cekuls kļūst ruds. Bet knābis, kājas un acu zīlītes kļūst koši sarkanas.[8] Abi dzimumi izskatās vienādi, tomēr tēviņi ir nedaudz lielāki un to riesta dekoratīvās spalvas ir garākas kā mātītēm. Jaunajiem putniem ir melns knābis un tiem nav rudo dekoratīvo spalvu.[9]
Uzvedība
Dažas lopu gārņu populācijas ir nometnieki, bet dažas daļēji migrējošas. Ziemeļu puslodes migrējošie lopu gārņi ziemas periodā pamet vēsākos reģionus un lido uz siltākiem dienvidu reģioniem. Āfrikā migrācija sākas lietus sezonā, bet Dienvidamerikā ligzdojošie putni dodas uz dienvidiem pēc ligzdošanas.[10] Lopu gārņi ir spēcīgi un izturīgi lidotāji, tie izplatās tālu prom no savas dzimšanas vietas. Ir datēti jauni putni, kas apmetušies uz dzīvi 5000 km attālumā no vietas, kur tie ir izšķīlušies. Lopu gārņu bari ir novēroti šķērsojam Atlantijas okeānu.[11]
Barība
Lopu gārnis ir plēsīgs un pamatā barojas ar dažādiem kukaiņiem, īpaši iecienīti ir sienāži, circeņi, mušas, kodes, ērces[12] un zirnekļi, kā arī tas barojas ar vardēm, posmtārpiem.[13] Ļoti retos gadījumos var novērot, ka lopu gārnis mielojas ar gatavām vīģēm.[14] Lopu gārņi parasti seko liellopiem un citiem lieliem zālēdājiem, medījot lielo dzīvnieku iztraucētos kukaiņus. Reizēm tie seko arī lauksaimniecības tehnikai.[15] Tomēr lopu gārnis labprātāk izvēlas lēnākus objektus, kam sekot. Vislabprātāk tas seko dzīvniekam, kas kustas 5—15 soļus minūtē, cenšoties izvairīties no ātrākiem vai lēnākiem objektiem.
Lopu gārņi labprāt medī kopīgā savas sugas barā, bet, ja ap zālēdājiem salasās daudzi citu sugu gārņi, tad lopu gārņi pamet teritoriju un meklē citu barošanās vietu. Bara dominējošie putni barojas vistuvāk lielajiem dzīvniekiem, jo tur ir visvairāk iztraucēto kukaiņu.[9] Salās, kurās ir lielas jūras putnu kolonijas, lopu gārņi barojas ar jūras putnu olām un putnēniem.[16] Ir novērots, ka migrācijas laikā tie medī no lidojuma nogurušus putnus, kas pēc lidojuma atpūšas.[17]
Ligzdošana
Lopu gārņi ligzdo kolonijās, kas visbiežāk, bet ne vienmēr atrodas ūdenstilpes tuvumā.[10] Kolonijām vieta tiek izvēlēta mežmalās upju un ezeru tuvumā vai uz nelielām salām. Reizēm kolonijā ir vienota ar citiem gārņu dzimtas putniem, piemēram, gārņiem un mazajiem gārņiem, vai ibisiem un jūras kraukļiem. Tēviņi ieņem ligzdas vietu un tad ar rituāla deju aicina pie sevis mātīti.[18] Pāris izveidojas kādu 3—4 dienu laikā. Lopu gārņi veido monogāmus pārus uz vienu sezonu. Ligzdu, kas atgādina no zariem sakrautu platformu, būvē abi vecāki. Tēviņš piegādā būvniecības materiālus, mātīte krauj ligzdu.[9] Dējumā ir 1—5 gaišas, zilibaltas olas, bet visbiežāk ir 3—4. Tās ir 45 mm x 53 mm lielas. Inkubācijas periods ilgst apmēram 23 dienas. Perē abi vecāki.[10]
Izšķiļoties putnēni ir daļēji klāti ar pūkām. Apspalvojums tiem izaug pēc 13—21 dienas. Jau 2 nedēļu vecumā tie sāk staigāt un pamest ligzdu, atrodoties tās tuvumā. No ligzdas tie izlido pēc 30 dienām, bet vecāki tos turpina joprojām barot vēl 15 dienas.[19] Reizēm lopu gārņi iedēj olas citu putnu ligzdās. Parasti tiek izmantoti sniegotie gārņi vai mazie zilie gārņi, lai gan šīs olas reti izšķiļas.[10] Reizēm mātītes iedēj olas citu lopu gārņu ligzdās. Šādas olas perējumā var būt līdz 30%.[20]
Atsauces
Ārējās saites
| Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Lopu gārnis |