Justspēja

Pamatraksts: Kognitīvā filosofija

Atsevišķi filosofi, piemēram, Tomass Neigels (Thomas Nagel) un Kolins Makginns (Colin McGinn) uzskata, ka justspēja nekad netiks pilnībā izskaidrota — neskatoties uz neirozinātnes attīstību smadzeņu izpētes jautājumos.^[1] Šī uzskata atbalstītāji tiek dēvēti par "jaunmistēriķiem" (New Mysterians).^[2] Tie nenoliedz, ka daļa no psihes aspektiem ir pakļaujami zinātniskai izpētei — sākot no radošuma līdz saprātīgumam un pašapziņai, bet uzskata, ka psihes - ķermeņa problēma nekad netiks līdz galam atrisināta vai arī, ka cilvēka prāts tā pašreizējā attīstības stāvoklī to nespēj atrisināt.^[3] Tomēr filosofijā par to joprojām notiek diskusijas,^[4] jo daļa filosofu, piemēram, Denjels Denets uzskata, ka jautājumā par justspēju būtisku neskaidrību nav.^[5]

Pamatraksts: Dzīvnieku aizstāvības ētika

Dzīvnieku aizstāvības ētikā justspēju nereti piemin, runājot par dzīvnieku spēju pieredzēt ciešanas. Šo jautājumu saistībā ar sadismu 18. gadsimtā aktualizēja filosofs Džeremijs Bentams darbā "Ievads morāles principos un likumdošanā" (An Introduction to the Principles of Morals and Legislation):

Franči jau ir sapratuši, ka ādas melnums nevar būt par iemeslu tam, lai cilvēks tiktu bez kompensācijas pamests mocītāja iegribu varā... Kas vēl ir tāds, kam vajadzētu novilkt šo nepārvaramo robežu? Vai tās ir prāta spējas vai, iespējams, runas spēja? Bet pieaudzis zirgs vai suns, bez šaubām, ir saprātīgāks un jēdzīgāks sarunu biedrs par zīdaini, kas ir vienu dienu, nedēļu vai pat mēnesi vecs. Bet, pat ja būtu otrādi - kāda gan tam būtu nozīme? Jautājums nav par to, "Vai tie spēj domāt?", ne arī par to "Vai tie spēj runāt?", bet gan "Vai tie spēj ciest?"^[6]

Pīters Singers norāda, ka šī doma nereti tiek noraidīta, atsaucoties uz nošķīrumu, kurā tiek nosodītas cilvēku ciešanas, bet pieļautas dzīvnieku ciešanas. Taču daudzas no īpašībām, kas tiek uzskatītas par tikai cilvēkiem raksturīgām — īpaši augsti attīstīts saprāts, komplicēta valoda u.c. nepiemīt arī daļai cilvēku, piemēram, zīdaiņiem, cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem u.tml. Tāpēc vienīgais nošķīrums patiesībā ir sugu aizspriedums jeb sudzisms^[7] — t.i. cilvēku nošķiršana no pārējām sugām tikai tāpēc, ka tie ir cilvēki.^[8]

Arī Gerijs Frensione balsta savu dzīvnieku tiesību teorijas abolicionisma pieeju justspējā, taču tā būtiski atšķiras no Singera skatījuma. Frensione uzskata, ka "visām justspējīgām būtnēm — gan cilvēkiem, gan pārējām sugām — ir vienas tiesības: tiesības nebūt par kāda cita īpašumu".^[9]

Oksfordas Dzīvnieku ētikas centra (Oxford Centre for Animal Ethics) dibinātājs teologs Endrū Linzijs (Andrew Linzey) aizstāv uzskatu, ka dzīvnieki ir justspējīgas būtnes no bibliskās tradīcijas pozīcijām. Starpkonfesionālā dzīvnieku kapelānu biedrība (The Interfaith Association of Animal Chaplains) mudina reliģiskās institūcijas uzskatīt dzīvniekus par justspējīgām būtnēm.^[10]

Pamatraksts: Zinātniskā fantastika

Zinātniskajā fantastikā citplanētiešiem, androīdiem, robotiem vai datoriem, kas tiek uzskatīti par "justspējīgiem" nereti tiek piedēvētas tādas spējas kā griba, vēlmes, apziņa, morāles izpratne, personība, saprāts u.tml. Par justspēju šajā kontekstā runā, lai apzīmētu cilvēkiem raksturīgu īpašību, no kuras izriet minētās spējas.

Dažas zinātniskās fantastikas sižeta līnijas iezīmē ētikas problēmas saistībā ar mākslīgo intelektu. Tās savā ziņā līdzinās jautājumiem, kuri tiek pacelti dzīvnieku aizstāvības ētikas kontekstā. Kādā seriāla "Star Trek" epizodē androīds iesaistās juridiskā procesā, lai pierādītu, ka uz viņu attiecināmas tādas pašas tiesības kā uz cilvēkiem. Savukārt Stīvena Spīlberga filma "Mākslīgais intelekts" (A.I.: Artificial Intelligence) ir par robotu maza zēna izskatā, kam dota iespēja pārdzīvot cilvēciskas emocijas, tostarp spēja ciest.^[11]

Daudzos zinātniskās fantastikas darbos justspējas jēdziens tiek lietots kā sinonīms saprātīgumam ar nozīmi "cilvēku līmeņa jeb augstākais intelekts". Taču citos darbos veikts nošķīrums, piemēram, Deivida Brina darbos citplanētiešu suga tandu ir neapšaubāmi saprātīgi (gan tehnoloģiskās attīstības, gan viltības ziņā), taču tikai daļēji justspējīgi, jo tie par potenciālu medījumu mēdz uzskatīt ne tikai citu rasu, bet arī savas sugas pārstāvjus.^[12]

Austrumu reliģiski filosofiskajās mācībās hinduismā, budismā, sikhismā un džainismā ne tikai uz cilvēkiem, bet arī dzīvniekiem tiek attiecināts ahimsas princips, jo tie tiek uzskatīti par justspējīgām būtnēm.^[13] Džainismā pastāv detalizēti izstrādāta izziņas teorija — uzskats, ka visai matērijai piemīt justspēja kādā no vairākām pakāpēm, jo visā matērijā iemiesoti dažādi dvēseļu veidi (dživas).^[14] Piemēram, pēc džainu domām, pat dārzeņiem piemīt noteikta veida justspēja, tāpēc daži īpaši askētiski mūki ir pat nomērdējuši sevi badā, lai izvairītos no ciešanu izraisīšanas citiem.^[15] Līdzīga izpratne sastopama arī hindu tradīcijā, taču tur justspēja netiek attiecināta uz akmeņiem un ūdeni.^[16] Atsevišķos budisma novirzienos pastāv uzskats, ka ir iespējamas nemateriālas justspējīgas būtnes. Mahājānas budismā, kas ietver dzen un Tibetas lamaisma virzienus, šis koncepts ir saistīts ar bodisatvām — apgaismību sasniegušām būtnēm, kas nododas palīdzēšanai citām būtnēm. Pirmais no bodisatvu zvēresta solījumiem: "Ir neskaitāmas justspējīgas būtnes; es apsolu tās atbrīvot".^[17]

Budistu skatījumā justspēja ir stāvoklis, kurā darbojas maņas (sat + ta Pāli valodā vai sat + tva Sanskritā). Pastāv sešas maņas; sestā ir psihe jeb apziņa, kas attiecas uz visu ķermeni.^[18] Justspēja ir spēja just / pieredzēt sāpes un baudu, veikt apzinātas izvēles, piemēram, atturēties no kādas rīcības. Tādējādi dzīvnieki tiek uzskatīti par justspējīgiem, bet datori nē — vismaz divu iemeslu dēļ: 1) pat ja dators veic saprātīgus lēmumus (ko nespēj neviens dators bez justspējas), tas ir kāda ārēja rīcības veicēja (cilvēka vai superdatora) ieprogrammēts, savukārt justspējīgas būtnes ir pašdarbojošās (self-directed). 2) Dators vienmēr darbojas pēc instrukcijas, lai nodrošinātu sazināšanos, savukārt justspējīgas būtnes var izpausties saglabājot klusumu — ar ķermeņa valodas palīdzību u.tml.

Ideju par justspējas koeficientu 1970. gados izstrādāja Roberts Frītass (Robert A. Freitas Jr.). Viņš justspēju aplūko kā attiecību starp apstrādātās informācijas daudzumu caur katru neironu, viena neirona svaru / izmēru un kopējo darbojošos neironu skaitu (izteiktu masas vienībās). Tas tika piedāvāts kā visu dzīvo būtņu un datoru justspējas mērs — sākot ar atsevišķu neironu un beidzot ar hipotētisku būtni, kuras teorētiskās robežas ietvertu visu Visumu. Uz logaritmiskās skalas (logarithmic scale) tas aptvertu diapazonu no -70 līdz pat +50.^[19]

• Sugunasiri, Suwanda H J, The Whole Body, not Heart, as 'Seat of Consciousness': the Buddha's View', Philosophy East & West, vol. 45, no. 3, pp. 409-430). Prof. Sugunasiri is Founder of Nalanda College of Buddhist Studies, Toronto, Canada
• Jeremy Bentham — Introduction to the Principles of Morals and Legislation
• Book about A Theory of Sentience Arhivēts 2006. gada 23. septembrī, Wayback Machine vietnē. Readership: Philosophers, psychologists, and neuroscientists interested in sensation and perception. Authors, Austen Clark, Professor of Philosophy, University of Connecticut, Storrs
• D. Cole: Sense and Sentience SENSE5 8/18/90; rev. 1-19-98. (original 1983) copyright David Cole University of Minnesota, Duluth

• Apziņa
• Psihes - ķermeņa problēma
• Kognitīvā psiholoģija