Gazas josla
Gazas josla jeb Gazas sektors ir šaura zemes josla (54 km garumā, 12 km platumā) Palestīnā Vidusjūras piekrastē uz ziemeļaustrumiem no Sīnāja pussalas, kas nosaukts apgabala lielākās pilsētas Gazas vārdā. Gazas joslas 363 km² dzīvo aptuveni ~1 500 000 palestīniešu, kas to padara par vienu no blīvāk apdzīvotajām vietām uz planētas. Iedzīvotāju ienākumu pamatavots ir lauksaimniecības produkcijas (lielāko tiesu citrusaugļu) eksports.[1] 2021. gadā 25% darbaspējīgo iedzīvotāju, galvenokārt sievietes, bija bez darba.[2] Teritorijas kopprodukts uz iedzīvotāju 2021. gadā bija 5600 USD, kas līdzīgs tādām valstīm kā Nikaragva un Hondurasa.
Pilsētas: Abasān el Kebīra, Beit Hānūna, Beit Lāhija, Deirelbeleha, Džebālija, Gaza, Hānjūnisa, Nusairāta, Rafaha, Šāti.
Vēsture
Saskaņā ar 1947. gada 29. novembra ANO rezolūciju Nr 181, Lielbritānijas mandātteritorijā Palestīnā tika paredzēts izveidot divas valstis, sadalot teritoriju starp abām lielākajām etniskajām grupām: tur dzīvojošajiem Palestīnas arābiem (vēlāk nosauktiem par palestīniešiem) un kopš XIX gs. vidus ieceļojušajiem un tobrīd jau visai ievērojamas teritorijas apdzīvojošajiem ebrejiem. Gazas sektors ietilpa Arābu valstij paredzētajā teritorijā. Ne arābus, ne ebrejus šis dalījums neapmierināja, bez tam, uz Gazas joslas kontroli (bet ne tiešu aneksiju) pretendēja Ēģipte, bet uz Rietumkrastu — Jordānija. Pirmā arābu-Izraēlas kara rezultātā Gazas sektoru okupēja Ēģipte, kā rezultātā joslā saplūda liels daudzums arābu bēgļu no Izraēlas kontrolētās teritorijas. Tā kā Ēģipte nepieļāva to aizplūšanu uz valsts iekšieni, joslā radās pārapdzīvotība un smagi dzīves apstākļi. 1967. gadā Sešu dienu karā teritoriju iekaroja Izraēla. Sākās strauja ekonomiskā izaugsme (9,7% gadā pirmajos 15 gados). Kopš 1993. gadā tā daļēji bija nodota Palestīnas autonomijas pārvaldē.[3] Izraēlas bruņotie spēki saskaņā ar 2005. gada Oslo vienošanos kontrolē Gazas joslas gaisa telpu un pieejamību no jūras puses, kā arī kontrolē tās civilos un ekonomiskos sakarus ar pārējo pasauli, izņemot — sākot no 2005. gada — robežu ar Ēģipti.[4] 2005. gadā Izraēla izveda savus bruņotos spēkus un ebreju civiliedzīvotājus no Gazas joslas, atstājot tās teritoriju palestīniešu kontrolē.[5]
Gazas joslas blokāde
2006. gadā Palestīnas vēlēšanās uzvarēja Hamās.[6] Kad vara netika nodota mierīgā ceļā, 2007. gada vasarā varu Gazas joslā sagrāba Hamās, atsakoties pakļauties vēlēšanās zaudējušajai Palestīnas autonomijas valdībai, un Izraēla definēja šo teritoriju kā "naidīgu valstisku veidojumu".[7] Kopš tā laika Gazas josla dzīvo Izraēlas un Ēģiptes īstenotas militāras blokādes[8] un regulāras savstarpējas apšaudes apstākļos (Izraēla īsteno blokādi jebkuram ar to nesaskaņotam sauszemes, gaisa un jūras transportam, kas neiet caur Ēģipti, un reizēm iznīcina arī to infrastruktūru, kas tur ir), savukārt Hamas teroristi izmanto blīvo apbūvi maskētiem uzbrukumiem Izraēlas spēkiem un kontrolētajai teritorijai.
Vienlaikus Izraēla bez maksas pastāvīgi apgādāja Gazas joslu ar elektrību un dzeramo ūdeni.
Gazā ir aptuveni 1200 izeju no tuneļiem, kas ved uz Ēģipti un kas Gazas bloķēšanu padarīja nosacītu arī tad, kad Izraēla it kā kontrolēja šo robežu. Vienlaikus šie tuneļi ir bizness, jo par tiesībām izrakt tuneli, kas ļauj organizēt kontrabandu, ir jāmaksā 10 000 eiro organizācijai Hamās.[9]
Aktīvas karadarbības posmi
Abas puses ilgus gadus izmantojušas izdevības izdarīt triecienus viena otrai, apgalvojot, ka tā ir atriebība par iepriekšējo uzbrukumu: Izraēla izdara triecienus pa teroristu mītnēm, kuras izvietotas Gazas joslā, savukārt Gazas joslas teroristu organizācijas (ne tikai Hamās) veic terora aktus Izraēlā vai apšauda Izraēlu ar raķetēm. Kad apšaudes bijušas pārāk masveidīgas, Izraēla vairākkārt uz īsu laiku iebrukusi joslā un sarīkojusi teroristu infrastruktūras iznīcināšanu. Tā kā Gazā trūkst brīvas vietas un slēptuvju, šī infrastruktūra bieži izvietota skolās, slimnīcās, mošejās un tamlīdzīgās vietās, kas noved pie to sagraušanas. Kā terora aktos un apšaudēs, tā arī iebrukumos iet bojā abu pušu karotāji un civiliedzīvotāji.
Visai šai ēku un tuneļu iznīcināšanai praksē ir bijusi tikai demonstratīva nozīme, jo viss ātri ticis atjaunots par ES, Izraēlas un musulmaņu naftas valstu naudu. Kopumā Gazas josla ir saņēmusi vairāk naudas, nekā Vācija saņēma atjaunotnei "Māršala plāna" ietvaros, tomēr lielākoties nav izmantojusi to ekonomiskās atpalicības pārvarēšanai, bet gan priekš bruņošanās un terora infrastruktūras uzturēšanas.[5]
2023. gada karš
2023. gadā Hamās un citi kaujinieku grupējumi raķeštrieciena aizsegā[10] veica veiksmīgu iebrukumu Izraēlā, noslepkavojot ap 1200 cilvēku[11] un vairāk nekā 200 saņemot par ķīlniekiem. Tā bija lielākā ebreju civiliedzīvotāju masveida slepkavība kopš Holokausta laikiem,[12] kā arī vēsturē lielākā slepkavība koncerta laikā, jo teroristu ceļā izrādījās mūzikas festivāls.[10] Teroristi ar uz ķermeņiem nostiprinātām kamerām filmēja, kā viņi spīdzina, izvaro un slepkavo ebrejus un arābus-beduīnus,[13][14][15][16][17][18] un daļu no video nosūtīja upuru radiniekiem.[19] Tika noslepkavoti vai sagūstīti arī laukstrādnieki no Taizemes un Nepālas.[20] Izraēlas izlūkošana un armija izrādījās nespējīgas uzbrukumu prognozēt[21] un armijai vajadzēja trīs diennaktis, lai izdzītu iebrucējus no Izraēlas.[22] Pēc tam armija uzsāka pretuzbrukumu Gazas joslā, cerot gāzt Hamās varu, taču bez skaidras izpratnes, ar ko to aizvietot. Vienlaikus tika gandrīz pilnīgi pārtrauktas palīdzības piegādes no Izraēlas, kas noveda pie humanitārās krīzes Hamās kontrolētajā teritorijā.[10]
Starptautiskā reakcija uz notiekošo bijusi pretēja. Rietumvalstis nostājās Izraēlas pusē, kamēr musulmaņu valstu vairākums — Hamās pusē. Krievijas pārstāvis ANO pat paziņoja, ka "Izraēlai nav tiesību uz pašaizsardzību".[23] Palestīnas Rietumkrastā valdošās Nacionālās Padomes vadītājs Mahmuds Abass notikušo jau 7. oktobrī novērtēja kā "Izraēlas agresiju Gazā"[24] un tā arī nenosodīja civiliedzīvotāju genocīdu.[25] Latvijā tika apturēta parlamentārās sadarbības grupas ar palestīniešiem darbība, kurā pēc 7. oktobra notikumiem bija palikuši tikai "Progresīvo" deputāti.[26] Tikmēr palestīniešu pusē nostājās jaunatnes organizācijas "Protests" vadītāja, piedaloties palestīniešu darbības atbalstošā demonstrācijā.[27]
Atsauces un paskaidrojumi
Ārējās saites
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Gazas josla.
