Džons Sertīss

Džons Sertīss piedzima 1934. gada 11. februārī Tetsfīldā. Viņa tēvs bija motociklu pārdevējs Londonas dienvidos.^[1] Sertīss pirmoreiz piedalījās sacensībās kā kantētājs blakusvāģu sacensībās tēva vadītā motociklā. Viņi uzvarēja sacīkstē, taču tika diskvalificēti, jo Sertīss bija pārāk jauns.^[1] 1950. gadā viņš kļuva par mācekli Vincent Motorcycles rūpnīcā.^[1][2] 1952. gadā viņš pirmoreiz piedalījās pasaules čempionātā posmā šosejas motobraukšanā.

1955. gadā Norton sacīkšu komandas vadītājs Džo Kregs piedāvāja Sertīsam rūpnīcas atbalstītu motociklu.^[1] Viņš togad uzveica tobrīdējo pasaules čempionu Džefu Djūku sacīkstēs Silverstonā un Brendshečā.^[1] Norton finanšu grūtību dēļ Sertīss pieņēma MV Agusta rūpnīcas piedāvājumu turpināt karjeru viņu komandas paspārnē. Šajā laikā Sertīss ieguva iesauku figlio del vento, kas itāliešu valodā nozīmē «vēja dēls».^[3]

1956. gadā Sertīss kļuva par pasaules čempionu šosejas motobraukšanā 500 kubikcentimetru klasē. Tas bija MV Agusta pirmais tituls šajā kategorijā. Sertīsam palīdzēja apstāklis, ka tobrīdējam čempionam Djūkam bija uz sešiem mēnešiem liegts piedalīties sacensībās, jo viņš atbalstīja braucēju streiku, kurā tika pieprasīts lielāks atalgojums par dalību sacensībās.^[4] 1957. gadā Gilera motociklu pārspēka dēļ Sertīss izcīnīja 3. vietu čempionātā.^[1] Tā gada beigās Gilera un Moto Guzzi pārtrauca dalību pasaules čempionātā, ļaujot Sertisam un MV Agusta dominēt divās čempionāta kategorijās ar lielāko dzinēja tilpumu — 350 un 500 kubikcentimetru klasē.^[1] No 1958. līdz 1960. gadam no 39 sacīkstēm, kurās Sertīss piedalījās, viņš uzvarēja 32. Viņš kļuva par pirmo cilvēku, kas trīs gadus pēc kārtas ir uzvarējis Senior TT un Isle of Man TT sacīkstēs.^[1]

1960. gadā Sertīss sāka dalību autosacīkstēs, piedaloties Monako Grand Prix izcīņā Lotus komandas sastāvā. Savu otro sacīksti — Lielbritānijas Grand Prix — viņš pabeidza otrajā vietā, bet savā trešajā sacīkstē — Portugāles Grand Prix — viņš sāka sacīksti no pirmās starta vietas.^[2] 1961. gadā viņš aizvadīja pirmo pilno Formula 1 pasaules čempionāta sezonu Yeoman Credit Racing Team sastāvā. Viņš aizvadīja arī 1962. gadu Redža Pārnella vadītajā komandā un tad 1963. gadā pārcēlās uz Scuderia Ferrari.^[2] 1964. gadā viņš Ferrari komandas sastāvā izcīnīja Formula 1 pasaules čempiona titulu.

1965. gada 25. septembrī Sertīss piedzīvoja dzīvībai bīstamu negadījumu Mosportas sacīkšu trasē izmēģinot Lola T70 sacīkšu auto.^[2] Pēc E. Dž. Beima rakstītā, Sertīsam avārijas rezultātā viena ķermeņa puse kļuva par aptuveni 10 cm īsāka, nekā otra. Lielākā daļa lūzumu tika ārstēti bez ķirurģiskas iejaukšanās, daļēji pateicoties Sertīsa ķermeņa īsākās puses stiepšanai. Ārstiem izdevās asimetriju samazināt līdz mazāk nekā 2,5 cm.^[5]

1966. gadā Formula 1 čempionātā tika ieviesti 3 litru dzinēji. Sezonas pirmajā posmā — Monako Grand Prix — Sertīss bija vadībā līdz viņš bija spiests izstāties dzinēja defekta dēļ, bet divas nedēļas vēlāk viņš izcīnīja uzvaru Beļģijas Grand Prix. Streiku dēļ Ferrari 1966. gada Lemānas 24 stundu sacīkstēs varēja pieteikt divas ekipāžas, kas bija par vienu mazāk, nekā parasti. Pēc tam, kad komandas vadītājs Eudženio Dragoni Sertīsu informēja, ka viņš nav iekļauts nevienā no divām ekipāžām, jo neesot atkopies no avārijā gūtajām traumām, Sertīss komandu pameta. Viņš pievienojās Cooper sacīkšu komandai, un čempionātu noslēdza 2. vietā.^[2] Tajā pašā gadā Sertīss, braucot ar Lola T70, uzvarēja trijos no sešiem posmiem pirmajā Can-Am čempionāta sezonā un kļūstot par čempionu.

No 1967. gada Sertīss pārstāvēja Honda komandu. Viņa sezonu sabojāja biežas tehniskas ķibeles, taču Itālijas Grand Prix viņam izdevās izcīnīt komandas otro uzvaru Formula 1 vēsturē, apsteidzot Džeku Brebemu par 0,2 sekundēm. 1970. gadā Sertīss dibināja savu sacīkšu komandu, kuru nosauca savā vārdā — Surtees. Viņš noslēdza savu sportista karjeru 1972. gadā, taču komanda turpināja pastāvēt līdz 1978. gadam, piedaloties arī Formula 2 un Formula 5000 čempionātos.^[2]

1970. gados Sertīss īslaicīgi vadīja motociklu veikalu Vestvikemā un Honda automašīnu izplatītāju Edenbridžā. No 2005. līdz 2007. gadam viņš bija Apvienotās Karalistes A1 Grand Prix komandas vadītājs. Viņa dēls Henrijs Sertīss bija uzsācis savu autosportista karjeru, taču 2009. gadā gāja bojā negadījumā Formula 2 sacīkstes laikā, kad viņam pa galvu trāpīja no cita sacīkšu auto nolūzis ritenis.^[3]

1996. gadā Sertīss tika iekļauts Starptautiskajā motoru sporta slavas zālē. Starptautiskā motociklu federācija viņu 2003. gadā pasludināja par Grand Prix leģendu. Par ieguldījumu sportā Sertīsam tika piešķirts Britu impērijas Locekļa ordenis (MBE), 2008. gadā — Virsnieka ordenis (OBE), un 2016. gadā — Komandiera ordenis (CBE).

2015. gadā viņam Oksfordas Bruksa universitātē tika piešķirts goda doktora grāds inženierijā.^[6][7]

Džons Sertīss nomira 2017. gada 10. martā Svētā Džordža slimnīcā Londonā.^[3]

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Džons Sertīss.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)

• Munzüger Sport profils (vāciski)
• Driver Database profils (angliski)
• Motorsportstats profils (angliski)
• Racing-Reference driver profils (angliski)
• Oficiālā mājaslapa (angliski)
• Biogrāfija lapā GrandPrix.com (angliski)

Apbalvojumi
Priekštecis: Džims Klārks	Hotorna piemiņas balva 1964	Pēctecis: Džims Klārks